Mana pieredze emuār-ošanā

Laikam jau pareizi saka, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Arī par blogiem, emuāriem - sauciet tos kā gribiet - man ir iekšēja sajūta, ka tas jau ir kaut kur bijis, kaut kur redzēts. Tā teikt - tas ir tas labi aizmirstais vecais. Kāpēc man tā liekas un kādi bija un ir mani panākumi ar savu blodzēnu...lasiet tālāk.

Pirmā satikšanās ar blogiem un blogošanu man bija skatoties TV, kad diezgan uzspiestā veidā, ar zināmu noslēpumainības plīvuru tika reklemēts blogs ORB.lv. Tajā laikā man nebija absolūti nekādas nojausmas par to - kas un kā, bet iesākumā manī tomēr bija tā noliegšanas sajūta, tā skepse, kas parasti cilvēkiem ir pret visu jauno. Tāda tā bija arī man.

Tomēr laikam ejot, un mācoties vienā augstskolā zem viena jumta kopā arī ar IT fakultātes studentiem es arvien vairāk uzzināju par blogiem un blogošanu, taču vēl līdz pat maģistratūras studiju uzsākšanai un lekciju kursa "Elektroniskā pārvalde un demokrātija" sākumam, mani nepameta pārliecība, ka blogi ir tikai vēl viens instruments tam, lai bērnus, jauniešus un pieaugušos noturētu mājās pie datora, virtuālajā pasaulē, aizmirstot par tiešo sociālo kontaktu, dodot priekšroku digitālai socializēšanai.

Bet...kā jau minēju iepriekš, tad tieši Vidzemes Augstskolā un tieši pateicoties pasniedzējam Valtenbergam esmu apjautis emuāru pozitīvo pusi (protams, nekur jau nepaliek arī negatīvais) un droši tagad varu stāstīt arī citiem - cik ļoti tie blogi tomēr ir LABI.

Nedaudz sīkāk par manu blogošanas pieredzi. Pats sākums jau esot tas grūtākais. Tā bija arī man, jo bija diezgan liela neziņa par to, kā tie blogi taisās, kā veidojās, kas un kā jādara, lai iegūtu to un to, utt. Tomēr soli pa solim esmu jau pamazām apguvis, tā teikt, emuāra veidošanas un uzbūves pamat(tik tiešām pašus pamat)principus. Sāku kā jau pieņemts ar leiautu savam blogam, tad izvēlējos nosaukumu, un tad jau sākās mana pirmdzimtā personalizēšana. Vispirms ar nelielu bloga aprakstu, un tad ar pirmo ierakstu blogā par pirmo dienu Vidzemes Augstskolā. Manuprāt, izdevās tīri labi.

Nākamie jau bija tīri tehniski soļi, bet, protams, nevar arī noliegt, ka tie bija varen lietderīgi un ar zināmu potenciālu. Visi šie RSS, del.icio.us un Bloglines ir tik tiešām noderīgi rīki, bet(jau atkal kāds bet) man kā blogotājam, kas ierindojas vērtējumu skalā zem vidējā Latvijas blogotāja, šie rīki ir varbūt mazsvarīgāki par pašu iespēju izteikties (protams, nākotnē), paust savu viedokli, un varbūt pat kaut ko noliegt vai nomelnot vietnē, kuru pats esmu taisījis, kuru pats uzturu pie dzīvības un kuru varu arī uz laiku, kā sacīt jāsaka, iemarinēt, un man neviens par to nevar pārmest. Var teju vai apgalvot, ka mans emuārs ir mana web lapa par mani, no manis un priekš manis. UN šī pārliecība man ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām, kuru esmu guvis šā nedaudz vairāk kā mēneša laikā.

Tas bija īsumā par manu pieredzi un atziņām, taču kāds notiekti pajautās - kur tad izklāsts par to, ka blogi un blogošana ir kaut kas vecs un labi aizmirsts??? Nu te nu būs mana versija (ar trejpunkti galā katram priekš savām pārdomām par šo apgalvojumu) - arī sensenos laikos cilvēki socializēja, varbūt ne tik nošķirti viens no otra tīri fiziski kā tagad, bet tomēr ar attālumu. Tā, piemēram, kad Alu paps un Alu mamms pārvācās no vienas alas uz otru, aiz sevis atstājot zīmējumus uz alu sienām, tad tak arī viņu alā nāca dzīvot citi un šos zīmējumus pētīja un apsprieda. Arī blogi tak tiek laisīti un apspriesti komentāros... (tomēr vai tas ir viens un tas pats, pateikt nemāku...spriediet paši...)...

Patiesā cieņā,
ML

P.S. Ierakstu un citu lietu blogā ir pamaz, vai ir tikai ķeksīša pēc, bet kā man reiz mācīja, tad svarīgi ir apgūt amata pamatus (kas īsā laikā arī tika vairāk vai mazāk izdarīts), jo pieredze un tā ĪSTĀ māka nak ar pieredzi jeb darbs dara meistaru, meistars - sieru.